Kā jau studentiem tas mēdz veikties, arī man bija iespēja studiju laikā doties ERASMUS programmas apmaiņas semestrī. Trešā kursa rudens semestrī mani uzņēma Akureiri universitātē Islandes ziemeļos. Kopmītne bija atrasta, kursi ar Latvijas prasībām saskaņoti, tomēr doma par mūziku mani nepameta.
No vidusskolas klasesbiedriem biju dzirdējusi, ka Rietumeiropas un Ziemeļamerikas universitātēs mēdz būt vingrināšanās telpas ar klavierēm, pat ja izglītības virziens nav saistīts ar mūziku, piemēram, Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā Cīrihē. Šīs telpas ir paredzētas augstskolas studentiem par samērīgu samaksu.
Jautājot par šādām telpām augstskolā, saņēmu ziņu, ka Akureiri universitātē tādu nav, taču man ieteica jautāt pilsētas kultūras nama mūzikas skolai. Tur atradās saprotoši cilvēki un laipns piedāvājums vingrināties pie lieliskām klavierēm tad, kad nenotiek nodarbības.
Nezinu, kāda priekšnojauta mani pamudināja, taču pārbaudot Eiropas Suzuki asociācijas skolotāju reģistru, atklājās, ka Islandē ārpus Reikjavikas ir tieši viena Suzuki klavieru skolotāja – Akureiri mūzikas skolā. Sazinoties viņa izrādījās ar mieru piedāvāt nodarbības pusgada garumā.
Tā, lūk, Suzuki pasaules mēroga pieeja radīja unikālu iespēju turpināt dzīvi mūzikā arī tik attālā nostūrī kā Islandes ziemeļi. Lai gan nu apmaiņas semestris ir veiksmīgi aizvadīts, cerams, tiksimies atkal šoruden Rīgā, Eiropas Suzuki klavieru dienās.
Kas meklē, tas atrod! Prieks par tevi, Madara!