Suzuki stāsts

Suzuki stāsts aizsākās Japānā pirms vairāk nekā 100 gadiem. Šiniči Suzuki dzimis 1898.gadā vijoļbūves fabrikas īpašnieka ģimenē. Bērni ikdienā rotaļājās fabrikas teritorijā un redzēja kā top jaunās vijolītes, taču neapjauta, cik brīnišķīgi tās skan. Jau krietni vēlāk, izdzirdot Šūberta Ave Maria vijolnieka Miša Elmana izpildījumā, Suzuki patiesi aizkustināja vijoles skaistās skaņas, jo īpaši tāpēc, ka viņa uztverē vijole bija … bērnības rotaļlieta!
 
Suzuki apguva vijoļspēles pamatus pašmācības ceļā, ļoti daudz klausoties mūzikas ierakstus. Vēlāk studēja Vācijā pie vijoļspēles meistara Karla Klingera. Vācijā Suzuki iepazinās ar savu nākamo sievu Valtrūdi. Viņi apprecējās un atgriezās Japānā, kur Suzuki sāka mācīt vijoļspēli, kā arī muzicēja stīgu kvartetā kopā ar saviem brāļiem.
 
Kādu dienu Suzuki pārsteidza savus brāļus un kolēģus paziņojot, viņaprāt, brīnumainu atklāsmi: VISI japāņu bērni runā japāņu valodā! Suzuki prātoja: zīdaiņi uzsāk valodas mācīšanos no dzimšanas brīža un līdz piecu, sešu gadu vecumam ir to apguvuši. Tā ir lieliska mācīšanās metode. Tātad, dzimtās valodas dabīgā apguvē ir apslēpta vislabākā mācību metode pasaulē! 
 
Tāpēc viņš bija pārliecināts, ka bērni var mācīties mūziku tādā pašā veidā, kā viņi ir mācījušies savu dzimto valodu – sākot no ļoti agrīna vecuma un klausoties mūziku savā apkārtējā vidē.
 
Suzuki ticēja, ka visiem bērniem piemīt spējas mācīties, ja vien viņus atbalsta mīloši vecāki un skolotāji. Tajā laikā Suzuki idejas šķita ļoti neparastas. Japānā parasti bērni sāka mācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu tikai 10-11 gadu vecumā. Tāpat arī, cilvēki lielākoties uzskatīja, ka talants ir īpaša dāvana, kas piemīt tikai izredzētajiem.
 
Suzuki mazajiem audzēkņiem veicās patiešām ļoti labi un ikviens bija aizkustināts klausoties viņu muzicēšanā. Neviens nekad iepriekš nebija redzējis un dzirdējis tik mazus bērnus tik skaisti spēlējam. Cilvēki domāja, ka visi šie bērni ir ģēniji! Patiesībā, viņi nebija sapratuši Suzuki ideju, ka visi bērni spēj mācīties, ja viņus audzina un skolo ar mīlestību.
 
Daudzu gadu garumā Suzuki turpināja attīstīt savu mācību metodi. Viņš rūpīgi izvēlējās skaņdarbus, kas palīdzētu attīstīt bērnu muzikalitāti un spēles paņēmienus. Dažus skaņdarbus viņš sakomponēja arī pats (Variācijas „Twinkle, Twinkle Little Star”, Allegro un citus).
Skolotāji no visas pasaules devās uz Japānu apgūt Suzuki metodi, un arī Suzuki ar saviem audzēkņiem viesojās dažādās pasaules valstīs.
Gadu gaitā arvien vairāk skolotāju un vecāku ir ieinteresējušies par Suzuki idejām, kā rezultātā, tūkstošiem bērnu visā pasaulē mācās spēlēt dažādus mūzikas instrumentus pēc Suzuki metodes.
 
Suzuki filozofija sakņojas nesatricināmā pārliecībā par dzīves pozitīvo spēku un dziļā cieņā pret ikvienu cilvēku. Suzuki dalījās savā pieredzē ne tikai par to, kā vairot bērnu spējas mūzikā. Viņš patiesi ticēja, ka mūzikas un cilvēkmīlestība palīdzēs bērniem kļūt par krietniem cilvēkiem ar bagātām dvēselēm. Suzuki augstākā vēlme īstenotos, ja šie bērni nākotnē vairotu mieru un sapratni visā pasaulē. Nav nejaušība, ka pēc koncerta 1961. gadā, kurā uzstājās ap 400 Suzuki audzēkņu, pasaulslavenais čellists Pablo Casals iedvesmots paziņoja: “Varbūt tieši mūzika būs tā, kas izglābs pasauli!”
 
Suzuki turpināja aktīvi strādāt un dalīties pieredzē dažādās pasaules valstīs pat pēc 90 gadu vecuma. Viņš nomira savās mājās Japānā savā 100-tajā dzīvēs gadā. Savas dzīves laikā viņš saņēma daudz atzinības un goda apliecinājumus, kā arī bija nominēts Nobela Miera prēmijai.